Eksistenciālisma retorika

Zem šī daudzsološā virsraksta patiesībā nekas neslēpjas.
Gribēju tikai pateikt - šodien atkal ir iespēja realizēt savus nepiepildītos sapņus. To taču mēs visi ļoti vēlamies, ne?

Vai tā tiešām ir - šaubos, jo, ja jau lielākā daļa no mums to neizdara, tad atliek secināt, ka tas laikam ir mazsvarīgi.. (?)
Mani uztrauc tas, cik vārīgs ir cilvēka veselais saprāts. Jo vienīgais iemesls, kas mums liek no rīta piecelties no savas mazās nāves ir nebeidzams optimisms. Ka šodien būs labāk. Pateicoties tam mēs spējam pievērt acis uz regulārajām negācijām ar ko mūs baro mediji. Iespējams, ka pasaulē šodien ir notikušas miljons labas lietas, bet mēs noteikti uzzināsim tikai par 5 sliktajām. Tāda nu ir skaļo virsrakstu alkatīgā daba.

Atgriežoties pie motivācijas, kas liek mums dzīvot un izspiest smaidu no rīta - vai tā nav uzburta? Esmu dzirdējis par slimību, kas liek kļūt pārlieku laimīgiem un nevērīgiem pret notikumiem un to sekām. Pārdozēts optimisms nevajadzīgā formā. Cik tālu mēs esam no šīs diagnozes? Jo patiesība un realitāte taču ir relatīva? Šī dzīvesprieka dzirksts, kuras pamatojums ir ļoti nestabils, patiesībā ir vienīgais salmiņš. Un vēl tā gravitācija, ko sauc par mīlestību a.k.a bailes no vientulības a.k.a nāves.
Kurp mēs ejam ar šo mākslīgo pacilājumu? Kas baro mūsu eksistenci?

Atbildes meklējumos ir nodevušies daudzi domātāji, un līdzšim vissakarīgākā atbilde ir - Tas, Visuresošais Visuvarenais Nekas. Mēs neesam tikuši tālāk par paleontolīta naksnīgajiem debesu vērotājiem. Un tādi mēs arī paliksim.