Kā pareizi slaistīties

Kā pareizi slaistīties. Paģiras.
Toms Hodkinsons

Kādā svētdienas rītā pamodos un nejutos labi, apmēram pulksten divpadsmitos man bija norunāta tikšanās Kronvalda parkā. Es satiku paziņu, kurš, izdzirdējis par manu pašsajūtu, tūdaļ izvilka no somas kādu grāmatu. Uzraksts uz vāka solīja uzzināt, „kā pareizi slaistīties” (Tom Hodgkingson. How to be idle, 2004). Lasot šo grāmatu, atradu vairākus patiesi vērtīgus padomus, kas izrādījās praktiskajai dzīvei noderīgi. Nodaļā, kura vēsta par dažādiem paģiru problēmas risinājumiem, nolēmu dalīties ar satori.lv lasītājiem. Grāmata sastāv no 24 nodaļām, kas katra atbilst vienai diennakts stundai un kurās autors piedāvā savus ieteikumus, ar ko no darba brīvs cilvēks katrā no šīm stundām varētu nodarboties.

Tulkotājs.

Grāmatas priekšvārds Slaistīties ir labi. Šīs grāmatas nolūks ir divējāds - svinēt dīkdienību un uzbrukt rietumu pasaules darba kultūrai, kura ir paverdzinājusi, demoralizējusi un nospiedusi tik daudzus no mums. Nedarīt neko, izrādās, ir grūts darbs, kā reiz atzīmēja Oskars Vailds. Vienmēr atrodas cilvēki, kas mēģina piespiest tevi darīt kaut ko. Tas ir iemesls, kādēļ es centos radīt ko līdzīgu dīkdienība kanonam, tā veidošanā izmantojot filosofiju, daiļliteratūru, dzeju un pēdējo trīstūkstoš gadu vēsturi, lai dāvātu mums, dīkdieņiem, mentālu munīciju, kas nepieciešama, lai cīnītos pret darba uzbrukumu. Neliels skaits izcilu dīkdieņu mūsu vēsturē pierāda, ka neesam vieni. Būt dīkdienim ir kaut kas līdzīgs kā būt brīvam, Nevis būt brīvam izvēlē starp McDonald’s un Burger King vai Volvo un Saab, bet būt brīvam veidot dzīvi, kuru paši varam noteikt, brīvu no priekšniekiem, algām, komandējumiem, patērēšanas un kredītiem. Būt dīkdienim nozīmē jautrību, baudu un prieku. Briest revolūcija, un labā ziņa ir tāda - lai tajā piedalītos nav jādara pilnīgi nekas. Pievienojieties mums visi Brīvības zēni un Brīvības meitenes! Šī būs visbaudāmākā revolūcija, kādu pasaule ir piedzīvojusi. 12:00 Paģiras

Mana sirds smeldz un miegainās trīsās sāp Ir sajūta, it kā velna rutku dzēris būtu Džons Kīts, Oda Naitingelai (1819)

Apmērām divpadsmit dienā ir laiks, kad paģiras pa īstam liek sevi manīt. Pirms pusdienlaika kāds joprojām ir piedzēries vai arī velk dzīvību ar ļoti nelielu enerģijas daudzumu, kam pie vainas ir caurais miegs. Iespējams tādēļ dažādās mitoloģijās ir runa par dienvidus dēmoniem, kuri, kā apgalvo Tjeri Pako darbā Sietas māksla, „var pārņemt savā varā dažus indivīdus dienas vidū”. Islāms ir pasludinājis šo par nešķīstu stundu un to pašu, liekot lietā zināmu māņticību, apgalvo arī Plūtarhs. Daudzas jo daudzas dienas, klusi stenot, esmu dirnējis ofisā vai citā darba vietā, nespējīgs koncentrēties, nespējīgs strādāt, spējīgs tik vien kā saķert galvu un lādēt sevi par aizgājušās nakts izdarībām. Paģiras galvenokārt tiek uzlūkotas kā sekas pārmērībai, sods par gūto baudu. To var raksturot dažādi un arī ļoti dīvaini - dažs labs var iedomāties par sevi žēlojošo Vitneilu no Brūsa Robinsona filmas „Vitneils un es”, kurš rītā pēc smagas viskija sesijas žēlojas: „Es jūtos tā, it kā cūka būtu ieslodzīta manā galvā”. Paģiru galvenā problēma, to iznīcinošā spēka noslēpums ir tajā, ka šis stāvoklis iemieso dubultu agoniju: fizisku un mentālu. Tās vienlaikus uzbrūk gan ķermenim, gan dvēselei. Fiziski mēs esam galvassāpju pārņemti, mūs moka nelaba dūša un vispārējs jūtīgums; mums ir sajūta, ka nedaudz vibrē iekšas un galvā valda troksnis. Bet fiziskās sāpes daudzkārt neizturamākas dara mentālās ciešanas - vainas sajūta, riebums pret sevi, paranoja un nepadarīto darbu nasta, kas nāk komplektā fiziskajām mokām. Vienas barojas no otrām, radot nepanesamu agoniju virteni, kas iztukšo prātu, ķermeni un garu. Mums ir sajūta, ka šīs mokas ir pelnītas un šī ir tikai atlīdzība par to, ka esam uz mirkli piemirsuši par garlaicīgajiem tikumiem: atbildības sajūtu un pienākumu. Mūsu pašnoliedzošajā pasaules uzskatā jebkuras baudas atsvars ir vienlīdz lielas ciešanas. Taču, izrādās, ir veids, kā tikt galā ar paģirām, vēršot to par pozitīvu pieredzi. Nedroši, kā jau izklausās, taču ar zināmu atjautību un nelielu sava laika plānošanu paģiras var tikt izbaudītas. Tās var kalpot kā radošs spēks, sniedzot to izcietējam neparastu un pat baudāmu skatu uz pasauli; protams, ja mēs to sev atļaujam. Pirmā tradicionālo paģiru ārstēšanas paņēmienu (olas, aspirīns, kokakola, citroni utt.) kļūda ir tā, ka tie vispār liek domāt ārstēšanas nosacījumos. Paģiras nav iespējams izārstēt, tās var tikai izdzīvot dažādos veidos. Otrā kļūda ir pārmērīga koncentrēšanās uz fizisko simptomu novēršanu. Apziņa patiesībā ir spēcīgākais paģiru komponents, un tieši uz apziņu mums ir jākoncentrējas, lai padarītu tās nekaitīgas. „Es domāju, tu nejūties īpaši labi,” par paģirām rakstīja dzena filosofs Šanriu Suzuki, „tava apziņa ir pilna ar nezālēm. Bet, ja tu pārstāsi censties uzveikt šīs nezāles, tās var arī bagātināt tavu ceļu pretim apskaidrībai.” To, ka paģiras ir cieši saistītas ar prātu, lieliski parāda nesenā angļu žurnālista Geivina Hilsa anekdote (kas nebūt netaisās apgalvot, ka galvassāpes, nelabums, gurdenums un nespēja koncentrēties ir fantasmi): Kādā nesenā svētdienas rītā es piecēlos ar savu ierasto tirādi pret eksistences netaisnīgumu. Mans ķermenis sāpēja, kuņģis rīstījās, galva to darīja vēl ļaunāku. Es vainoju narkotikas, es vainoju alkoholu, es vainoju visu nožēlojamo iepriekšējās dienas afēru. Tikai līdz ar šo lādēšanos pie manis atnāca patiesība: īstenībā iepriekšējo vakaru biju pavadījis mājās, dziļā atturībā skatoties futbola pārraidi un agri dodoties gultā. Geivina rīta postažas un paģiru jūtu gaidas bija tik spēcīgas, ka viņš spēja pat radīt līdzīgus fiziskos simptomus. Viņš bija tik ļoti sagatavojies ieslēgt sevi pašiznīcināšanās režīmā, ka pamostoties šīs gaidas pārtapa par mentālām paģirām, kuras savukārt radīja reālas fiziskās ciešanas. Tās mocīja līdz brīdim, kamēr viņš saprata, ka prāts viņu āzē. Tātad jautājums ir: ja reiz prāts spēj radīt paģiras, vai tad prāts nespēj arī tās noņemt? Vai mēs nevaram izmantot savas apziņas spēku - savu gribu - lai asimilētu paģiras un atņemtu tām spēju iedarboties uz mums traucējoši? Ja izdodas apiet vainas sajūtu un nepieciešamību strādāt paģiru brīdī, tā tiešām var izrādīties pozitīva pieredze. Nesen es paeksperimentēju ar šo pieņēmumu, kad uz pāris dienām biju iegriezies Londonā, lai ieskrietu ofisā nokārtot dažas papīru darīšanas un veiktu nedaudzus zvanus, taču tam nevajadzēja aizņemt pārāk daudz laika. Tā vietā, lai cīnītos ar paģirām, kas pēc divu nakšu dzeršanas droši vien būtu izvērtušās gana negantas, es pierunāju savu prātu pieņemt tās un slīdēju cauri dienai gluži baudāmā veidā. Sniegs, autobusi, sals, ļaudis metro, neatbildēti e-pasti ofisa datorā, nenomaksāti rēķini, mazās problēmas, kas piegružo mūsu dienas - normāli pie paģirām šīs neērtības šķistu nepārvaramas. Bet, liekot lietā nelielu piepūli, es virzījos lēni un baudāmi un pat šo to izdarīju (biju ļoti jaukās pusdienās, kur laikā, ja drīkst iestarpināt nelielu anekdoti, mans draugs Marks Menings, mans orģiju partneris divas naktis iepriekš, sastādīja kompāniju. „Tātad - nekādu paģiru no iepriekšējā vakara!” viņš lepni atzina. „Mark,” es viņam norādīju, „tas nebija vakar vakarā, kad mēs bijām kopā. Tas bija vēl nakti iepriekš.” „Ja, tiešām?” viņš teica. Menings vienkārši bija izlaidis paģiru dienu, jādomā, ka guļot, kas arī, protams, ir labs paņēmiens.) Beigu beigās es biju piespiedis sevi neieslīgt komfortablajā pašpārmetumu un vainas pasaulē. Tā rezultātā ar paģiru fiziskajām nepatikšanām bija viegli tikt galā. Trešajā naktī es devos gulēt agri un pamodos pēc deviņu stundu miega. Jutos labi. Pat noķēru agro vilcienu, kas mani aizveda atpakaļ uz laukiem. To, ka ir kāds vēl neizmēģināts veids, kā tikt galā ar paģirām, es pirmo reizi sapratu, lasot amerikāņu autoru Džošu Glenu, kurš devis vērā ņemamu ieguldījumu dīkdienības tēmā. Viņš norādīja, ka paģiru stāvoklis var novest pie fascinējoši saasinātām maņām: Paģiraina persona ir nenormāli jūtīga attiecībā uz redzi, skaņu (viss šķiet pārāk skaļš), garšu, smaržu un faktūrām, kas parasti paliek nepamanītas. Tas ir labi, nevis slikti. Paģirainā skatiens nav nedz ikdienas aizspriedumu klapju ierobežots, nedz arī toksisku halucināciju maldināts, tai pat laikā tas ir piesaistīts šķietami ordināriem objektiem, kuru nozīme atklājas neticama un spīdoša. Ikviens, kurš ir pieredzējis šo paģiraino „ielūkošanos”, saprot, ko es ar to domāju. Džošs šo argumentu izvērš vēl tālāk. Viņš apgalvo, ka paģiras var kalpot pat kā portāls uz šādu brīnumainu stāvokli: Kaut arī pēkšņa sakrāluma apzināšanās laicīgajā pasaulē ir tas, ko vairākas reliģiskās tradīcijas sauc par nirvānu vai zināmu izredzētību, mēs diezgan bieži piedzīvojam šos mirkļus savās pūlēs atbrīvoties no paģirām. (Man ir aizdomas, ka patiesībā „paģiru acs” - kaut kas starp atturībnieka vērtējošo aci un dzērāja apmigloto aci - varētu būt kas līdzīgs Hinduisma „trešajai acij”, kura dāvā apskaidrību.) Paģiras mūs stimulē doties uztveres spēju „starp-stāvoklī”, kas nelīdzinās nekam citam, ko mums ir iespēja pieredzēt ārpus svētnīcas. Es iedomājos, vai tikai tās nebija paģiras, kas lika Bleikam ieraudzīt visumu smilšu graudā? Tas, protams, nav diez ko viegli - noskaņot sevi baudīt šīs garīgās priekšrocības brīdī, kad jūties kā pēdējais mēsls. Varat būt droši - paģiru ieguvumi ir pilnīgi neiespējami, ja kādam ir jādodas uz darbu ofisā vai jādara kāds cits nepatīkams darbs. Esmu sapratis, ka labākais veids, kā tikt galā ar paģirām, ir aizmirst par visām šīm darbībām un necensties darīt to, ar ko nodarbojas „parasti cilvēki”. Mums ir nepieciešams pilnībā iesavināt šī stāvokļa „nekam-nederību”, lai izvairītos no spiediena, kas dzen darboties ierastā režīmā. Paģiras vajadzētu izmantot, kā dienu ārpus, laiku prom no realitātes, iespēju nodoties mirkļa gandarījumam. Ideālā gadījumā paģiras būtu pavadāmas mājās ar draugiem, kuri atrodas tādā pašā stāvoklī kādā tu, ar nebeidzamām tējas tasēm un kādu pastulbu filmu kā, piemēram, Zoolander (mēs to skatījāmies Jaungada dienā, un es nespēju atcerēties neko, kas to pārspētu jautrībā). Mana draudzene Nora diezgan bieži ierodas pie manis apbruņojusies ar trim Deivida Atenborousa Sectret Life of Mammals video kā ideālu paģiru pavadījumu. Un viņai izrādījās taisnība: skatīties, kā tizlie pingvīni steberē apkārt pa Antarktikas plašumiem, bija pati baudāmākā nodarbe mūsu ļenganajā pēctusiņa stāvoklī. Vēl radikālāka paģiru teorija nāk no bēdīgi slavenā skandālistu dueta angļu aktiera Kītsa Alena un mākslinieka Deimiena Hirsta. Viņu gadījumā paģiras varēja būt pa īstam nežēlīgas, jo abu dzeršanas sesijas turpinājās dienām. Bet viņi izvērsa teoriju, ka „nokāpšana” esot dzeršanas „labākā daļa”: „Paģiras ir veids, kā uzzināt, ka vēl nav aiziets par tālu,” Kītss reiz man teica, „mēs mēdzām dzert, līdz atrubījāmies. Pēc tam mēs rakstījām dzejoļus par pēdējās 36 stundās pieredzēto, atceroties visādus sīkumus un smejoties par tiem. Tas ir plānošanas jautājums. Vajag panākt, lai darbs nestāv ceļā un lai ir diena vai divas, ko attīrīties.” Deimienam Hirstam (kurš, starp citu, tagad ir pilnībā atmetis dzeršanu un pīpēšanu) bija svarīgi „nokāpšanu” piedzīvot kopā ar citiem uzdzīvotājiem: Kad alkohols iet laukā un kļūst pavisam nejauki un pretīgi un tu jūties kā pēdējais sūds un gribi taisīt pašnāvību un ienīsti sevi, mēs apsēdāmies kopā un uz priekšu - „šī ir „labākā daļa.”” Un mēs izcīnījāmies tai cauri un atbrīvojāmies no tās. Tas izrādījās lieliski... ir fantastiski, ja tavā kompānijā atrodas citi ļaudis, kas dara to pašu... Es labāk jūtos drausmīgi kopā ar saviem kompanjoniem, nevis simtreiz drausmīgāk viens savā gultā. Pēc savas pieredzes zinu, ka paģiras var būt laiks, ko pavadīt nepiespiesti, ķiķinot un triecot jokus, ja ir iespējams to darīt pie tējas un kopā ar draugiem. Paģiru problēma lielā mērā ceļas no tā, ka mēs mēģinām uzvesties tā, it kā mums to nebūtu; mēs strādājam ofisā, piedalāmies sapulcēs, mēs darām lietas un darām tās vienatnē. Izvairieties no jebkādām jēdzīgām darbībām! Iesaviniet nekam neiederību! Plānojiet paģiras: necīnieties ar tām! Tāpat kā citos dīkdienības aspektos, arī šeit mums ir jāpretojas spiedienam, kas liek noraidīt mūsu dzīves elementus, kas neiederas produktīvajā, racionālajā, darbīgajā paradigmā, ko sabiedrība un mēs paši sev uzspiežam. Mācīšanās, kā dzīvot, ietver mācīšanos, kā iemīlēt paģiras. Šis triks ir iemācāms tikai padziļinātiem dīkdienības studentiem; lai par to pārliecinātos, pamēģini to un redzēsi, kā tava dzīve ies uz augšu. No angļu valodas tulkojis Vilnis Kreilis.