Šorīt uz darbu bija vajadzība braukt ar auto, nevis ar velo. Braucu nesteidzīgi, pa savu joslu, uz 50 km/h, baudot rīta mieru, astoņos no rīta.
Jau pirmajā kilometrā, kādam bija tik ļoti jāsteidzās, ka nogrieza man ceļu, nebūtu sabremzējies, lai viņam izdabātu, būtu kontakts. Mazliet vēlāk sajutu neapmierinātu kustību atpakaļskata spogulī, kas beidzās ar agresīvu apdzīšanu un naidīgu skatienu: "ko velcies uz 52 km/h?".
Protams pārsimt metru priekšā bija sarkanais, kur visi apstājās…tā tas notiekās - gāzē, skrien, tad apstājas, tad atkal gāzē, skrien..tad apstājas. Ir jauks, saulains pirmais astronomiskās vasaras rīts, 1. jūnijs. Vajadzētu tak priecāties par siltajām dienām un zilajām debesīm, ne? Bet ir kaut kāds naids un niknums, stress, dusmas.
Dusmas uz ko? Laikam jau uz sevi, par to, ka šādā jaukā dienā jāstrādā, jāskrien, jāstreso, bet citi pietam vēl traucē skriet!
Bet kapēc? Tapēc, ka vajag naudu.. vai tiešām tik daudz vajag? Vai nauda ir tā vērta, lai dzīvotu šādu dzīvi? Lai raidītu neapmierinātības naida pilnus skatienus un domas visapkārt un visiem? Vai arī automašīnas stikli ļauj cilvēka ego noslēpties un likt justies neaizskaramam, neatrodamam, visuvarošam mazam oligarham?
Pēdējās nedēļas laikā esmu redzējis divus gadījumus, kad šoferis izmet pa logu atkritumus Rīgas centra ielās. Es negribu iedomāties, kas notiek viņu galvās un kāda izskatās vide, kurā viņi vēlētos dzīvot. Un šādi cilvēki tiecās pēc varas, lai varētu turpināt darīt ko grib, un viņiem nerūp ne apkārtējie, ne arī vide, kurā tie dzīvo, tikai gāzēt ar savu buldozeru uz priekšu.
Bet viņiem derētu atcerēties, ka priekšā vienmēr būs sarkanais, kur mēs visi satiksimies un būsim vienlīdzīgi. Atkal.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru